Izpētiet visu jūras skaistumu8. gājiens. KOLKA - ROJA 31,94 km
Gājiena datums: 04.04.2008-05.04.2008
5. aprīlis
Atkal ir agrs rīts, jāceļas. Līdz Kolkai 170 km. Kamēr vēl mašīnas savietos... Bet ir jau pavasaris, gaiši rīti. Nav īpaši silts, nav arī saulains. Un mēs šoreiz esam neparasti liels bariņš – 14 cilvēki. (bez pamatsastāva klāt nāk Līgas un Valda draugi, Ritas un Raita draugi un Ritas J. brāļa ģimene).Tam ir savs iemesls – plānots nosvinēt Raita un Valda dzimšanas dienu. Jau ir rezervētas „ Zivtiņas” – viesu nams tieši pie jūras. Mums vajag pavairāk vietas. Tur arī atstājam visas līdzi neņemamās lietas un lielo katlu ar nātru zupu vakariņām.
Nu beidzot esam Kolkā. Te viss saistāms ar lībiešiem. Kūolka (igauņu kolgas, kolk, somu kolkka — kakts, stūris, nostūris). Nevaram neieiet mazā, siltā un ļoti mājīgā baznīciņā, kurai mums tieši jāiet garām. Bez šīs baznīcas Kolkā vēl luterāņu un pareizticīgo baznīcas.Te nez no kurienes uzrodas sirma kundzīte, kas labprāt pastāsta baznīcas vēsturi. Bet, Dievs dotu to visu atcerēties... Līga paspēlē ērģeles. Ir īstā noskaņa. Varam sākt. Zemais starts. Karogs plīvo. Esam spara pilni.
Kad noiets neliels ceļa posms, atkal atrodas smiltīs pudele ar vēstījumu. Izrādās mums jāmeklē žuburaina priede, pie tās būs apslēpta manta. Ir klāt pielikta detalizēts plāns. Liekas, ka nebūs problēmu atrast. Pa ceļam upītes. Tas labi – pie reizes var iepauzēt. Drusku iestiprināties. Tas ļoti palīdz dvēselei.
Pa ceļam mums Melnsils (Mellsils). Melnsils ir pēdējais ciems lībiešu jūrmalas apdzīvoto vietu virtenē Ziemeļkurzemē, kur 20.gs. vidū vēl dzīvoja lībieši. Mēs gan nevienu nesatiekam. Piekraste interesanta – stāvkrasti, bebru nograuzti koki. Grāmatās raksta, ka priekškāpās ar smiltīm neatlaidīgi cīnās galvenokārt graudzāles, piemēram, smiltāja kāpuniedre, kāpukviesis, slotiņu ciesa Lēzela vīrcele, jūrmalas zilpodze. Kas to būtu domājis. Mēs tās visas tur redzējām arī lielo smilšgliemeni, Baltijas plānčaulgliemeni, mītilu. Tikai mums nav ne jausmas, kā tur to katru sauc... Pie Melnsila maza upīte – Ķilmiņupīte.
Un tad klāt arī mūsu žuburainā priede. Un pilnīgs trakums – tur norakti spridzekļi. Nu ne nu tie no kara laikiem, bet tādi svaigi rakti. Sūtījums no mums jau zināmā pirāta Lembja. Būšot pa vakaru jāšauj gaisā. (Vēlāk gan apstākļi saveidojās tā, ka saguruma dēļ atrakciju atlika).
Nu ir priekšā Melnsilupe. Tā vairs nav nekāda upīte, kurai var pārlēkt vai pa nogāztu koku pārlīst. Te puiši auj nost kājas, un nes pāri meitenes. Ūdens ļoti auksts, kājas stingst. Bet tas ātrumu nemazina un smieklus arī ne. Viss tiek fotografēts un filmēts. Otrā krastā obligātā blašķīte, lai nepiemetas iesnas. Nav dzirdēts, ka pēc tāda izgājiena kāds būtu apaukstējies vai sācis šķaudīt. Adrenalīns dara savu. Esam nopelnījuši pusdienas – des-sier-pastēšmaizes. Un karsta tēja/kafija. Ļoti garšīgi! Mazā atpūta turpat smiltīs. Daži atraduši ekskluzīvu guļvietu laivā. Mums pievienojas Andrejs, kas nav noķēris nevienu zivi. Tā jau likās. Milija šajā gājienā ieprovēja savus jaunos kalnoskāpjamos zābakus, kā rezultātā pēc tam īkšķim nags nogāja. Visādi gadās.
Beidzam Pūrciemā. Ejam uz mašīnām. Tās noliktas pie Dundagas slimnīcas galvenā ārsta mājām, lai viņš sargā. Pūrciemā slavenā Baltā kāpa. Jāaiziet paskatīties (ja vēl ir spēks). Šodienai viss. Braucam uz „Zivtiņām” Kaltenē. Tieši pretī mājām jūrā uz uzbēruma Gaiļu ģimenes atpūtas māja. Mūsu puišiem liekas, ka tā ir visiem pieejama kafejnīca, jo Līga pa ceļam stāsta, ka žurnālā esot lasījusi - Gaiļi uzcēluši kafejnīcu ūdens malā. Gaiļa jahta stāv, tad jāiet iedzert kafiju. Vārti aizslēgti. Mājam ar roku, lai atslēdz. Zaiga turpat sēž, bet nereaģē. Nu, gan, apkalpošana... Saucam, ka gribam kafiju, parādās Māris un māj ar roku, lai ejam prom. Nu, ar tādu apkalpošanu kafejnīcā neiesim! Pēc brīža uzzinām, ka tā nemaz nav kafejnīca, bet viņu privātmāja. Attieksme kļūs saprotama.
Viesu namā garais galds. Svētku vakariņas – zupa no pašu lasītām nātrēm. Tas tā tradicionāli. Vismaz reizi gadā ir katram jāizēd pa šķīvim nātru zupas – spēkam un veselībai. Vakars izvēršas gana priecīgs – ar dejām un dziesmām. Ierodas vēl viesi – Baiba, Ansis, jo tiek svinēta Raita un Valda tikko pagājusī dzimšanas diena. Raitis saņem dāvanā jūrnieka kreklu un Valdis instruktāžu, kā pareizi dejot džigu. Valdis solījis: ja noies visu Latvijas jūras robežu, tad dejos džigu. Kā Brūss Viliss filmā „Pēdējais skauts”.
6.aprīlis
Miglains rīts. Brokastis, sviestmaizes pa kastītēm. Kāds no viesiem aizbrauc mājās, kāds ir pienācis klāt. Atkal esam 14. Kopbilde un pēc neliela gabaliņa Pilsupe. Pietiekami plata. Puiši velk nost bikses, jo ūdens līdz ceļiem. Meitenes nevelk nost neko, jo ir kājās zeķbikses (nezin, kā būtu, ja nebūtu).
Pēc pusotra km - Ģipka. Tur stends ar informāciju par dabas objektiem, augiem utt. Un vēl 2 km uz leju no Ģipkas stāvvietas Valdim jāsāk skaitīt soļi, jo, ja viņa soļa platums ir 85 cm, tad ir sarēķināts, ka pēc 2352 soļiem ir tieši Latvijas jūras robežas viduspunkts! Šādi ir mūsu aprēķini. Bet kāpēc gan nevarētu pašvaldība uzlikt kādu zīmi ar norādi, kur tieši ir Latvijas jūras robežas viduspunkts? Tas mums ir ļoti svarīgi. Tālāk jau vairs paliek mazāk par pusi. Psiholoģiskais moments...
Kaut kas traks – tagad atklājas, ka puiši nesuši līdzi 7 pudeles šampanieša. Nu gan ir svētki! Pat griežam lentu (to Haralds kaut kā momentā saorganizēja no savām biksēm). Zibspuldzes žibinās, šampanieša korķi lido pa gaisu, Valdis iemēģina džigu, Baiba balansē pilnu šampanieša glāzi uz cepures nadziņa. Tauta līksmo!
Bet laiks iet tālāk. Nu jau vairs mazākā puse – mazāk nekā 250 km. Ir migla, un drusku līņā. Jāpaspēj paēst, kamēr pierimis lietus. Tuvojamies Rojai. Parādās zvejnieku tīkli. Pirmo reizi meldriem apauguši krasti. Laiks tiešām nemīlīgs, bet tam taču nav nekādas nozīmes. Jau redzams mols un sarkanā Rojas bāka. Aizejam molam līdz galam. Un tagad gribas siltumiņā.
Rita P.