Izpētiet visu jūras skaistumu5. gājiens. LĪBCIEMS – VENTSPILS - LIEPENE 24,39 km
Gājiena datums: 07.12.2014-08.12.2014
1. diena: Lībciems-Ventspils
Ziema, bet sniega nav, + 4º, smidzina sīks lietus. Neizklausās pārāk vilinoši doties tādā garākā pārgājienā gar jūru. Bet kas nolemts, nolemts. Atteikumi netiek pieņemti (neviens pat neieminas, ka varbūt tomēr šodien ne...).
Īstenībā – jo trakāk, jo labāk. Tieši tie grūtākie, piedzīvojumiem bagātākie gājieni paliek vislabāk atmiņā. Tad, kad esi cauri slapjš, zābaks spiež, ēst gribas, vējš pūš kā traks un spēka vairs nav, tu paskaties sev blakus un redzi, ka citiem ir tieši tāpat, sanāk smiekli: nu ko jūs, trakie, darāt? Vai tad nepietika saprāta palikt mājās uz dīvāna? - Šī sajūta ir tā, kas dzen uz priekšu par spīti visam. Viss taču ir labi. Ir atkal noiets krietns gabals. To tev neviens neatņems. Pēc tam varēsi uz dīvāna atcerēties, un sirdij atkal būs silti...
Un tā. Ir atkal agrs rīts, pilnīga tumsa. No Rīgas līdz Lībciemam garš ceļš ko braukt, tāpēc jāceļas jau ap pieciem. Ir ziema, agri satumst. Kamēr vēl sabīda mašīnas pa vietām, atkal jau ir ap vienpadsmitiem. Viss kārtībā. Lietus smidzina, bet tā nu nav problēma. Ejam. Līdz tumsai jātiek līdz Ventspilij.
Kilometriem nesatiekam nevienu cilvēku. Šeit ceļi nepienāk pie jūras. Šī visa ir bijusī Padomju armijas teritorija. Samērā stāvi krasti, daudz sakritušu koku, brīžam vispār nav, kur iet, jūra skalojas līdz pat stāvkrastam. Labi, ka kājās gumijnieki. Diez kā būtu, ja būtu krosenes. Bet ir arī interesanti plati smilšu krasti – tādi netipiski Latvijas ainavai. Oļu-grants” tuksnesis”. Vējš ir visu laiku, lieli viļņi, jūrā ūdens sabangots kopā ar smiltīm – izskatās netīri pelēks. Kad iet, auksti nav, bet nevar taisīt sēžamās pauzes. Fiksi ieēdam savas des/siermaizes un tik ejam. Katram jau pa kabatām mētājas arī pa kādai končai, ja kas...
Līdz ar tumsiņu esam pie Ventspils. Nūdistu pludmale. Kaut kā nevienu pliko gan neredzam... Bet redzam ostas ugunis, izgaismoti kuģi. Nu jau redzam Ventspils govi jūrnieka krekliņā un sarkanu cepurīti galvā. Tagad līst pamatīgi. Bet moliņam līdz galam jāaiziet. Svēta lieta. Katram gribas iztaisīt foto uz Dienvidu mola. Tas nemaz nav tik vienkārši. Fotoaparāts momentā slapjš. Mēģinām slēpties no vēja kā mācēdami, brīžam ejam atmuguriski, brīžam sāniski, bet nav jau kur sprukt, lietus cenšas iespraukties katrā vīlītē, vējš plosa mūsu ķīniešu tērpus bez žēlastības. Pa gaisu vējš nes mums virsū smilšu graudiņus, tie šņirkst starp zobiem, seja sakapāta (es domāju, ka šitā varbūt tīrīja arī Rīgā Brīvības pieminekli). Man zvana draudzene. Runāju, sargājot mobilo, lai neizslīd no nosalušās rokas un lietū nesamirkst. „Nu, kā jums iet, ko darāt? Mēs te dzeram kafiju un iedomājos jums piezvanīt.” „Mums iet vienkārši lieliski! Vai dzirdi, kā šalc jūra? Es knapi tevi dzirdu”. Un tad es padomāju, kā pašlaik jūtas viņa un kā es. Es teiktu, ka negribētu ne par kādu naudu šobrīd mainīties. Dzert kafiju siltā istabā ir tik neinteresanti, tik parasti. Bet šādas izjūtas nevar dabūt katru dienu. Paši smejamies par sevi – kādi mēs izskatāmies: lietus tek straumēm pa seju. Būtu lieki jautāt, vai tev nav slapjas kājas, vai nav slapjš vēders? Izpriecājamies un tad pa mašīnām. Mums sarunāts viesu nams „Panda”. Izrādās, ka arī ziemā ir problēmas dabūt viesu namu, jo visus esot rezervējuši leiši – uz gadu. Laikam celtnieki. Brauc uz ārzemēm piepelnīties.
Skaisti. Iekārtojamies pa istabiņām (vispirms gan puiši saremontē santehniku). Žāvējam drēbes, taisām vakariņas. Ideja: ejam slidot uz Ledushalli. Ir tumšs, bet nav jau vēls. Trakums – kur rodas spēks?! Bet tas bija jauki. Pārmaiņas un vēl viena aktivitāte mūsu kontā.
2.diena: Ventspils - Liepene
Pamostos naktī no trokšņa – jumta logus kapā lietus. Baiba arī pamodusies. Abas domājam vienu un to pašu: nu nevar būt, ka Valdis mums liks iet ārā tādā laikā. Kaut gan zinām aksiomu – laikam nav nekādas nozīmes. Tagad prātīgākais ir pagriezties uz otriem sāniem un turpināt gulēt. Rīts gudrāks par vakaru.
Taisnība. Ir svētdiena. Spīd saule, vēja nav, brīnišķīgs laiks. Tas par to vakardienas lietu un vētru būs izrunāts. Sākam iet, un ir pat par siltu. Protams, vispirms ejam pretējā virzienā. Jāaiziet taču līdz Ziemeļu molam un pa to līdz galam, t.i., 2 km vēl klāt. Ziemeļu mols ir jaunāks un īsāks nekā Dienvidu mols. No šejienes Hanzas savienības laikā burinieki devušies uz Gambiju un Tobago.
Gabaliņu pagājuši, nonākam pie pavisam interesantas upītes ietekas jūrā. Tā ir Lošupe, kas savieno Būšnieku ezeru ar jūru. Neticami – ieteka jūrā ar ūdenskritumu! Tāds ūdenskritums visā piekrastē ir vienīgais. Interesanti, ka zeme ir pilnīgi brūna, laikam tā ir kūdra. Skats tiešām neparasts. Tālāk oļi, oļi un bušu makšķernieki. Izrādās, arī tantes ķer butes.
Jūra nežēlīgi skalo krastu, nesaudzējot ne mājas, ne šķūņus. Pie Staldzenes sākas stāvie krasti, ap 20 m augsti. Izskalotas priedes ar visām saknēm mētājas mums pa ceļam. Vai līst pa apakšu, vai kāpt pāri? Ejama krasta vispār nav. Ir ļoti jāiemanās pieskaņoties viļņu ritmam, lai pārskrējiens izdotos sausām kājām, ja ne – kājas slapjas. Vai nu piesmeļas zābaki, vai krosenes izmirkst, kā nu kuram. Pie kam ir decembris. Ir izvēle - vai nu brist pa ledaini aukstu ūdeni, kas smeļas zābakos, mēģināt rāpties pa slīpo nogāzi, kas ir ķepīga (zilais māls), slapja un no vienas vietas ar sakritušiem kokiem, vai mēģināt uzrāpties līdz pašai augšai, kas neizskatās pārāk reāli. Neapspriežamies. Katram savs ieskats. Bet galā, protams, tiekam. Liekas, ka zābaki būs jāizmet un bikses arī. Valdis tā arī dara, kad esam jau pie mašīnas, – plēš savas sadriskātās ķīniešu bikses pa gabaliņiem, plivina pa gaisu, un liekas, ka dzied. Izskatās komiski. Šeit trūkst vienīgi Džo Kokera ar slaveno „You can leave your hat on” .
Rita P.