1. gājiens. Narva - Voka 28,45 km
Gājiena datums: 22.07.2010-24.07.2010
Ir pagājuši divi gadi, kopš esam nogājuši Latvijas jūras robežu. 2009. gadu izlaidām, jo gaidījām novembrī piedzimstam vēl vienu jūras kājnieku – Tomu. Beidzot jaunais kājnieks ir drusku paaudzies un var sākt piedalīties mūsu piedzīvojumos.
Esam izlēmuši sākt ar Igauniju, jo Lietuvu ir plāns noiet vienā 4 dienu gājienā kaut kad vēlāk. Tur tā krasta līnija nav gara, tikai nepilni 90 km. Savukārt Igaunijai 1240 km gar pamatkrastu 2540 km ap salām. Uzreiz nolemjam, ka iesim tikai pamatkrastu. Tāpat nolemjam, ka sāksim no tālākā gala - Igaunijas/Krievijas robežas, jo uz māju pusi iet ir psiholoģiski vieglāk. Arī braukāšana uz beigām būs mazāka. Nu, ko!? Aiziet!
Izbraucam jau 23.07.2010. piektdienas pēcpusdienā pēc darbiem, jo tāls ceļš mērojams. Internets ziņo, ka attālums no Rīgas līdz Narvai ir 423 km. Tātad skaidrs, ka pirmajos Igaunijas posmos regulāri būs jānobrauc vairāk nekā 1000 km. Tātad arī jāizbrauc no Latvijas būtu jau piektdienā un atpakaļ jābrauc svētdien kaut cik laicīgi, lai var pirmdien pamosties uz darbu.
Esam tikuši līdz Narvai un meklējam naktsmītni maksimāli tuvu jūrai. Atrodam smuku vietiņu ar uzrakstu „Eravaldus". Tādus uzrakstus redzējām jau veselu čupu. Nolemjam, ka tas ir vietējais bagātais zemju īpašnieks. Netālu ir māja, ejam tur un prasām, vai varam runāt ar Eravaldu. Izrādās tas igauņu valodā nozīmē kaut ko līdzīgu kā mums „Privātīpašums". Bet saimnieks laipni un par simbolisku naudiņu ļauj uzsliet teltis un taisīt ugunskuru. Arī ūdens muciņu atved, jo, lai arī esam tuvu jūrai, pie ūdens netiekam, jo esam augstu klintī. Jā, mūsu Jūrkalnes stāvie krasti, salīdzinot ar šīm klintīm, ir tādas nelielas smilšu čupiņas. Bet tai pat laikā jāsaka, ka maz ir jēgas no lieliskā skata, ja tu netiec klāt pie jūras. Šis saimnieks gan ir uzkonstruējis klintīs paštaisītas kāpnes, pa kurām viņš pats ejot peldēties. Arī mums atļauj izmantot, bet piesaka, ka tikai uz mūsu pašu atbildību. Saprotam, kāpēc viņš tā saka, jo ļoti drošas tās neizskatās. Sākuma posms bija aizgūts no augstsprieguma tīkla torņu kāpnēm, metinātas metāla kāpnes ar aizsargu no mugurpuses – līdz ar to var kāpt tikai bez mugursomām. Tās ķēdītē jāpadod atsevišķi.
Sestdienas rītā uzsākam savu gājienu. Diemžēl uzreiz secinām, ka jāiet kādi 5-6 lieki kilometri, jo tuvākā Igaunijas-Krievijas robežai piebraucamā vieta, kur visi un ar bērnu ratiem varam tikt klāt, ir tieši tik tālu. Nākas iet vispirms virzienā uz Krieviju līdz nopietnajai dzeloņstiepļu robežai un tad tikai varam oficiāli startēt. Kopbilde pie robežupes Narvas.
Jāsaka, ka, lai arī Igaunijas jūras robeža ir vairāk nekā 2 reizes garāka nekā Latvijas, baudāmu pludmaļu ir ļoti maz. Iespējams pat mazāk nekā Lietuvai. Šos secinājumus varēsim izdarīt pēc visas noietās Igaunijas jūras robežas. Te pamatā ir ļoti šaura jūras mala, slīpa un piebirusi ar lielām klints atlūzām. Bērnu ratus sanāk vairāk nest nekā stumt vai vilkt.
Tuvojoties Narvas pilsētas pludmalei, Ansim ir ienākusies ziņa, ka pludmalē mūsu sakarsušos prātus un ķermeņus kādā vietā gaida smiltīs ieraksts auksts alus un bērniem končas. Super! Atrodam to vietiņu, kas apzīmēta krāsainām lentītēm. Nopriecājamies, ka tik ātri esam atraduši un sākam rakt. Pludmalē cilvēki mūs vēro un pēc mirkļa pienāk viena dāma un krievu valodā saka, ka viņa zinot, ko mēs meklējam un ka tur tā vairs nav! Kā nav?!?! Izrādās, ka mūsu labvēlis bija ieradies pludmalē AR LĀPSTU, izracis bedri, un tad tajā ielicis kādu saini. Cilvēki sazvanījuši policiju un atbraukuši sapieri, kas šo saini izrakuši, esot paķiķinājuši, bet tomēr likvidējuši. Mums ir smags aplauziens, alus garša jau bija mutē... neko darīt, ejam tālāk. Labi, ka vēl mūs pašus neaizturēja vai neuzlika sodu. Pierobežas zona, sprādziena draudi...
Pirmo dienas gājienu pabeidzam pēc 18,07 km pie Sillamäe ostas. Ostas teritorija 2,61 km garumā ir slēgta, šos km mums nākas izlaist.
Nākamajā dienā startējam no ostas virzienā uz Voku. Arī šeit jāiet vispirms virzienā uz Krievijas pusi līdz Sillamäe ostai, lai varētu uzsākt dienas gājienu, jo piebraukt tuvāk nevar. Joprojām stāvie krasti. Šoreiz gan liekie km neuztrauc, jo ieplānoti ir tikai 7,77 km, lai varam laicīgi beigt. Un labi, ka tā, jo izrādās, ka vienai no mūsu mašīnām ir caura riepa. Rezerves riteņa, protams, nav. Tā mēs pavadām vairākas stundas , braukājot un meklējot kādu servisu, kurš strādā svētdienā un var palīdzēt. Beigās arī veiksmīgi izdodas, bet laiku esam patērējuši daudz un arī liekus km nobraukājuši. Pēc šī brauciena uzreiz tika nopirkts rezerves ritenis. Šādos pasākumos bez tā nevar.
Ir ļoti karsta diena, varētu peldēt uz nebēdu, bet ūdens ledaini auksts. Toties labi atspirdzina un dod jaunus spēkus.
Mājupceļā apskatām Igaunijas lielāko ūdenskritumu Valastē. Tas ir augstākais visā Baltijā – 56 m. Laikam visiespaidīgākais tas ir ziemā, kad tas sasalst, veidojot milzīgas lāstekas.
Nu ko, esam pirmo Igaunijas posmu veiksmīgi pievarējuši. Secinām, ka nākamajos gājienos bērnu ratiņi būs tikai apgrūtinājums, nāksies nest bērnu uz rokām.
Valdis