Izpētiet visu jūras skaistumu15. gājiens. TŪJA-IGAUNIJAS ROBEŽA 51 km
Gājiena datums: 15.08.2008-16.08.2008
Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka lielākā daļa mūsu jūras projekta dalībnieku vēl pavisam nesen neticēja, ka gada laikā to paveiksim. Gan aizņemtības, gan finansiālu apsvērumu dēļ. Pastāvēja arī jautājums, vai vispār vajag paspēt. Varbūt tik skaistu pasākumu pastiept ilgākam laikam? Tomēr 16. augusta rītā, atrodoties jau Tūjā, šīs šaubas bija bez pēdām pagaisušas. Kaut arī atlikušie aptuveni 33 km solīja kaut ko vēl nebijušu un nepārbaudītu, proti, randu pļavas, ar brišanu pa jūru, nevis iešanu gar krastu, zinājām, ka Igaunijas robežu sasniegsim 17.augustā - dienā, kad pirms gada viss iesākās no Lietuvas robežas.
Katrs posms ir bijis īpašs, tomēr noslēgumam vienmēr piemīt kāda noslēpumaina burvība.
Domāju, ka nebūs pārspīlēts, sakot, ka sajūtas bija mazliet līdzīgas kā vidusskolniekam pēdējā skolas dienā. Kā gleznotājam pirms pēdējā otas vilciena uz apjomīga izmēra gleznas, vai kā alpīnistam īsi pirms virsotnes sasniegšanas. Tas bija mūsu Everests. Īpaši arī esam gatavojušies. Svītraino jūrnieku kreklu ir kļuvis vairāk, dažs speciāli šai dienai atlaidis bārdiņu, cits garus matus, bet visi, kā norunāts, tajās pašās drēbēs kā pirms gada. Protams, arī nodriskātais pirātu karogs, kurš nav izlaidis nevienu gājienu.
Finiša posms pulcējis 17 dalībniekus, un pirmo reizi ar mums kopā ir Astra un Reinis. Ar to arī viņus sveicam un Astru arī vārdadienā. Pelde jūrā, brokastis uz automašīnas motora pārsega, īpaši smaidošs kopīgais foto (kā jau teicu, šoreiz gandrīz viss ir īpašs) un starts. Jau no pirmajiem metriem varam acīm baudīt smilšakmens atsegumiem bagāto stāvkrastu. 4,5 kim un esam jau Ķurmragā, kas ir izteiktākais zemesrags visā Vidzemes piekrastē. Te arī sašķiebtā Ķurmraga bāka, kas vēl pirms četriem gadiem atradās stāvkrasta augšdaļā, bet 2005. gada orkāna laikā tika noskalota līdz jūras līmenim. Veiklākie pamanās uzrāpties pa stāvo akmens mūri un tālāk pa tērauda konstrukciju līdz pašai augšai. No šejienes paveras lieliski dabas skati, ko arī steidzam iemūžināt, bet Valdis ar Haraldu jau atkal dzied "Cosi fan tutte".
Pirms gada, uzsākot iešanu no Nidas, jau pēc pirmajiem skaistajiem, fotoaparātos iemūžinātajiem mirkļiem tika izsludināts fotokonkurss visa projekta garumā. Šodien tas ir savā kulminācijā. Viena no skaistākajām Latvijas piekrastēm, pašas smaidīgākās sejas un rekordliels fotoaparātu skaits - seši. Kopumā, gājienu pabeidzot, būs sakrājies ap 4000 bilžu.
Tūlīt aiz bākas krastu rotā Ežurgu sarkanās klintis. Šeit arī metru platais un 70 cm augstais Ežurgas ūdenskritums būtu skatāms. Bet ne augustā. Visa piekraste nosēta ar lieliem un maziem laukakmeņiem, un temps nav ātrs. Pēc četriem kilometriem paejam garām Rankuļragam, aiz kura skatam paveras slavenās Veczemju jeb Mantiņu klintis. Šeit pa klinšainajā krastā izgraustu, sešus metrus dziļu kanjonu jūrā ietek Kurliņupīte. Pie klintīm maza pauzīte ar peldēšanos un alus baudīšanu.
Aiz Kutkāju raga stāvkrasts pamazām izzūd un redzams kļūst Meleku līcis un Tallinas šoseja, kurai pēc pēdējo gadu stiprajām vētrām jūra pietuvojusies draudīgi tuvu. Virkne sīku strautu – Mazurga, Lielurga, Muižuļurga un tad jau esam pie Vitrupes. (15,7 km). Aiz Šķīsterciema piekraste kļūst zāļaināka, bet īsi pirms Svētupes jau ir jābrien jūrā, jo krastu klāj mežonīgi niedru lauki. Mazliet nepatīkami ir šķērsot Svētupes ieteku, kad pašu upi neredz un nevar saprast, kur tā īsti ir un cik tā ir dziļa. Tikai plata, tumša josla no zālēm iestiepjas jūrā. Ar grūtībām zāļainajā ainavā sazīmējam vietu krastā, kur atrodas mūsu nakšņošanas vieta un mašīnas.
Ierasto vakara pienākumu secību izjauc negadījums ar Kristiānu, kurš pamanās "iecirvīt" kājā. Pēc pirmās palīdzības sniegšanas, vedam viņu uz Salacgrīvu. Pilsēta ar 3200 iedzīvotājiem, bet traumpunktā nav neviena, kurš varētu uzlikt nelielu šuvi. Kāju sadiegt izdodas tikai Limbažu slimnīcā, bet gājiens Kristiānam diemžēl ir beidzies. Arī nometnē šovakar neiet tik skaļi kā citreiz.
17. augusts. Kamēr vieni taisa brokastis, citi jauc teltis un aizgādā mašīnas jau uz Ainažiem. Brist sākam tikai 10.50 un pēc pusstundas jau esam uz Salacas dienvidu mola. Divi drosminieki, neskatoties uz zīmi, kas liedz ostas teritorijā peldēties, dodas šķērsot upi peldus, tomēr jau drīz ir spiesti atgriezties, jo viņu virzienā brauc apsardzes kuteris. Apejam ostu atkal caur pilsētu, starp milzīgiem papīrmalkas krāvumiem atrodot ceļu atpakaļ pie ūdens.
Kā jau īstiem jūrniekiem pienākas, mums ir svītrainie krekli, ir pirātu karogs, un tomēr kaut kas būtisks pietrūkst. Tā tas nevar palikt. Kopīgai jautrībai, turpat, jūras krastā, tiek ierīkots tetovēšanas salons, par instrumentiem izmantojot speciāli šim nolūkam līdzpaņemtos, kontūrzīmuļus no meiteņu kosmētikas arsenāla. Metot kompleksus pie malas, apgleznošanai tiek atvēlēti pleci un gurni, vēderi un muguras, sejas un pat dibeni. Čakli darbojas arī paparaci, jo vēlāk tiek solīts arī konkurss par veiksmīgāko šedevru. Tagad esam kārtīgi jūras vilki.
Trijos pēcpusdienā esam pie nākamās ostas Kuivižos, kur jūrā ietek Krišupīte. Šo gan peldētājiem nekas netraucē šķērsot pa taisno, bet pārējiem jāmēro 1,6 km garš apkārtceļš. Tālāk sākas īstās randu pļavas, bet nu jau pie šādiem apstākļiem esam pieraduši. Brienot pa ūdeni, slodze uz kājām ir dubultīga, un tā kā ir jau otrās dienas pēcpusdiena, būtu jāparādās kārtīgam nogurumam. Bet kāds nogurums, ja aiz pēdējā zemesraga jau var saredzēt Ainažu molu! Valdis pat aizmirst par gājiena laikā satraumēto un sāpošo pēdu.
Tik viegli kājas nav nesušas vēl ne reizi! Mola galā peldamies jau Igaunijas jūrā un, protams, fotografējamies.
Ar grūtībām biezajā niedru mežā izdodas sameklēt pēdējo Latvijas robežstabu - Nr. 442. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai ir tikai 442 robežstabi, bet tas jau būs cits stāsts un cits projekts.
Niedres šeit slejas krietni pāri cilvēka augumam, un, lai kopbildē redzētu mazākos gājējus, tie jāceļ plecos. Šodien pievarēti 34,2 km. Vēl viena kopbilde pie 441. staba un pa gabalu stigas galā redzams jau nākamais. Tieši šobrīd puišiem rodas ticība jau iepriekš dzimušajai idejai par Latvijas sauszemes robežas iešanu. Meitenes gan par to neizrāda nekādu interesi, tāpēc kā nākamie mērķi tiek minētas Lietuvas un Igaunijas piekrastes.
Tikmēr autostāvvietā uz galda rindojas šampanieša pudeles un glāzes. Viens pēc otra izsprāgst korķi, un no F1 apbalvošanas ceremonijas cienīgām dzirkstošā dzēriena šaltīm neizdodas izbēgt nevienam. Diemžēl neuzkāpta paliek Ainažu bāka. un pat neizdodas noskaidrot, kur varētu meklēt bākas atslēgu turētāju. Strauji tuvojoties negaisam, vēl izdodas apskatīt Viļņa Titāna gaumīgi izveidoto objektu"Baltā saule".
Bet tagad jāsteidzas mājup un kārtīgi jāatpūšas, jo jau pēc 3 dienām paredzēts svinīgs noslēguma pasākums ar apjomīgu slīdrādi, sertifikātu pasniegšanu, foto un tatū konkursiem, un varbūt atkal kādu pārsteigumu. Bet, lai tas notiktu, vēl kārtīgi jāstrādā. Piedalīties aicināti visi, neatkarīgi no tā, cik noiets.
Kopā mūsu ir bijis 29, bet tikai astoņiem ir izdevies noiet visus, gandrīz 500 kilometrus. Un kas pats galvenais - tiks pieņemts nākotnes nodomu protokols.
Haralds