2. gājiens. Voka - Liimala 36,42 km
Gājiena datums: 12.08.2010-14.08.2010
Ņemot vērā iepriekšējā gājiena pieredzi un to faktu, ka ļoti daudz laika un degvielas patērējām pārbraucienam no Latvijas uz mūsu Igaunijas gājiena sākumpunktu, nolēmām, ka jāplāno nevis 2 dienu, bet gan 3 dienu gājieni. Tāpēc šoreiz startējam no Rīgas jau agrā piektdienas rītā, lai jau pēcpusdienā varam kādu gabalu noiet. Tāpat nākamajos gājienos jārēķinās, ka zināms laiks aiziet naktsmāju sameklēšanai, jo ne vienmēr visi mazie kempingi ir atrodami internetā, kā arī bieži vien ērtāk ir sarunāt telšu vietas ar privātajiem īpašniekiem (nu, tiem eravaldiem...). Tas viss patērē laiku, kuru mēs varētu izmantot iešanai gar jūru.
Šoreiz paliekam tajā pašā telšu vietā, kur pirmajā gājienā pirms 3 nedēļām. Tā kā šoreiz mūsu kompānija ir izbraukusi dažādos laikos, tad dažiem no mums ir iespēja aplūkot Narvas cietoksni ar skatu uz Krieviju un nofotogrāfēties pie tur saglabātā „Ļeņinekļa".
Pēcpusdienā mūsu kompānija ir pilnā sastāvā un varam startēt. Pirmās pēcpusdienas gājiens plānots kā tāda iesildīšanās – tikai 7,30 km no Vaivinas, kas ir pie Vokas, līdz apdzīvotai vietai - Toila.
Bērnu ratus atstājam mašīnā, jo iepriekšējā pieredze rādīja, ka tie būs lieki šajā gājienā. Tā arī ir. Igaunijas „pludmale" mūs draudzīgi sagaida ar akmeņiem, dubļiem un dažviet absolūti neejamu, bet brienamu krastmalu. Tikai pa retam ir mūsu pierastās smiltiņas. Bet arī tad šī smilšu josla ir šaura un īsa. Ļoti daudz kritušu koku, kas pārkārušies pāri jau tā šaurajai krasta strēmelei. Esam nogājuši 2,5 stundas. Te jauks moliņš, var izpeldēties Pirmā gājiena beigās ir skaista ainaviska upīte ar mazu zvejnieku ostiņu un simpātiskām atpūtas mājiņām upītes krastā. Skaisti!
Vakarā kā prasti – ugunskurs, dziesmas, dziesmas un dziesmas. Ģitāra un vijole nebeidz skanēt līdz vēlai naktij un tikai veselais saprāts saka, ja jāiet gulēt, jo rīt jāiet 16,49 km. Latvijā tas būtu nieks, bet šeit ir īpašas pludmales, kur jārēķina daudz vairāk laika iešanai.
2.diena. Toila - Saka
Kamēr puiši pārbrauc mašīnas un saliek pa vietām, meitenes saņēmušas ziņu, ka pie moliņa arī jābūt paslēptai kādai dāvaniņai. Bet nu nekādi neizdodas atrast. Laikam jau tie paši sapieri iepriekšējā gājiena laikā atrakuši tur atstāto sūtījumu, izlasījuši, kur meklējams nākamais un arī šo „izņēmuši". Žēl, protams.
Gājiens jau pa pierasto segumu, kur ik pa brīdim mijas akmeņi, dubļi, ūdens un smiltis. Varētu teikt, ka pat sāk kļūt vienmuļi. Bet arī šī diena nemaz nav vienmuļa, jo mūs pa ceļam gaida kārtējā apslēptā manta!!! Uzejam prāvu akmens krāvumu, kur pašā augšā ir plakans akmens ar sarkanu burtu L. Sāk rasties pārdomas par to, ka mūsu kompānijas viens atzars brauca pa citu ceļu un pievienojās mums vēlāk. Vai tam varētu būt kāds sakars ar šo? Un Latvijas gājienā arī mums taču sekoja kāds virtuāls tēls, kas sākās ar burtu L. Hmmm, laikam tā ir zīme, ka zem akmens kas meklējams!? Ceļam nost un sākam kārtējos rakšanas darbus. Pēc dažu minūšu pūlēm no bedres izveļas igauņu arbūzs un mēģina mums ko igauņu valodā pateikt. Ņemam telefonus, meklējam vārdnīcas un tulkojam, ko viņš mums saka. Sazināmies arī ar mājāspalicējiem, kas tiek pie Google tulkotājiem. Kas tas tur īsti bija rakstīts, neatceros, bet galvenais, ka bija garšīgi un īstajā laikā. Uzreiz vieglāk iet. Bet kopā pa dienu noieti apmēram 22 km, kas nav maz, jo šī nav Latvijas vai Lietuvas smilšainā pludmale. Esam pagājuši garām Valastes ūdenskritumam, kas no jūras puses ir knapi saredzams. Beidzām ap 9 vakarā pie Sakas. Atkal stāvais krasts, bet ir ceļš, pa kuru varam tikt augšā. Pamatīgs izsalkums un nogurums.
3.diena. Saka – Limaala (pie upes Purtsee)
Trešās dienas 12,63 kilometri mums sagādāja pārsteigumu. Gājiena laikā mūs pārsteidza tādi lietus mākoņi, ka likās ir iestājusies nakts! Mūs, rūdītos jūras kājniekus tas, protams, maz satrauktu, ja vien mums nebūtu līdzi viens jaunais gājējs. Arī ratu nav ar parocīgo pretlietus pārsegumu. Ko darīt? Kā lai mazo puiku iepako tā, lai nesalīst? Mūsu draudzīgajai kompānijai risinājums rodas pavisam drīz. Kā sultānam tiek uztaisīts jumtiņš. Arī bērna nesējam lietus netiek. Tā noejam gandrīz 10 km, nu, varbūt mazāk.Gājiens pārvēršas uzjautrinošā un humora pilnā pastaigā. Esam lietū izmirkuši, bet beigās vēl nopeldamies ar visām krosenēm, jo tāpat viss slapjš, nav ko zaudēt. Kārtējo reizi jāsecina, ka nav sliktu un nepiemērotu laika apstākļu, ja vien ir pareizā kompānija un pozitīva attieksme pret lietām! Igaunija, mēs tevi noiesim, tu redzēsi!
Valdis