Nida (Latvijas/Lietuvas robeža) - Nida (Lietuvas/Krievijas robeža)
Gājiena datums: 22.06.2011-25.06.2011
Distance: 89,22 km. Datums: 2011. gada 22.-26. jūnijs
LIETUVA
2011. g. 22.06. – 26.06.
Lietuvas jūras robeža – noieti 89,22 km
Kopš mūsu pēdējā Latvijas jūras gājiena pagājuši 3 gadi. Daudz vai maz? Liekas, ka daudz, bet jāņem vērā tas, ka sākotnēji mums nemaz nebija plānota ne Lietuva, ne Igaunija. Jau Latvijas gandrīz 500 km ir liela uzdrošināšanās. Bet izdevās un iepatikās. Āķis lūpā ir, apstāties nevar. Pa šiem trim gadiem sagaidījām vēl vienu „jūras kājnieku". Tomiņam jau 1 gads un 7 mēneši. Varam iet!
2010. gadā uzsākām iet gar Igaunijas jūras krastu. Trijos piegājienos esam nogājuši vairāk nekā 100 km, bet tā kā „ģimenes apstākļu dēļ" nesanāca turpināt Igauniju nolēmām pa starpu pieķert Lietuvu. Salīdzinot ar Latviju un Igauniju, tā ir bērnu spēle – nav pat 100 km.
Pamatsastāvs nav mainījies – esam 3 ģimenes, kopskaitā 10 cilvēki vecumā no 1 gada līdz 59 gadiem. Šajā Lietuvas gājienā mums pievienojās vēl 3 draugi.
Tā kā šajā gadā Līgo diena iekrīt ceturtdienā, tad sanāk 4 brīvas dienas - ideāli, lai pieveiktu visu Lietuvu. Laiks būs labs, ja arī līs, tas piederas pie lietas. Un vēl nav jānopūlas ar domu, kur svinēt Jāņus.
Izbraucam no Latvijas trešdien, 22. jūnijā ap pusdienlaiku, jo dažiem tomēr vēl jāpastrādā. Liepājas „Rimi" iepērkam pārtiku, Kopā esam 5 mašīnas. Jau mājās Valdis un Haralds ir saplānojuši kilometrāžu katrai dienai, arī iespējamās nakšņošanas vietas. Protams, dabā tas dažkārt izskatās citādi, bet lielos vilcienos viss ir skaidrs. Mēs pārējie vienkārši paļaujamies. Pārtikas saraksts tas pats, kas Latvijā. Iestrādes ir. Teltis, katli, bļodiņas, lietus jakas, otri apavi, peldkostīmi, fotoaparāti, ģitāra, vijole utt. Viss ir paņemts kā parasti. Jā, un pases arī ir līdzi. Būsim taču galā pie Krievijas robežas. Neesam jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Nakšņošanas plānojums ir šāds: „Brauks uz vietas un tad skatīsies..." Kā parasti cenšamies sameklēt naktsmītni maksimāli tuvu pirmā gājiena sākumpunktam.
Paredzētajā vietā izskatās gana bēdīgi – krūmi, gara zāle, sāk krēslot. Kā attaisa mašīnas durvis – nenormāls knišļu bars sabrūk iekšā. Lietuvisks uzraksts „Uzmanību! Ērces." (to nepārprotami redzam bildē). Nu, nekāda prieka. Vairākiem cilvēkiem jautājam par kempingu. Nav nekādas skaidrības. Internetā kaut kas parādās. Braukājam šurpu turpu. Nu jau pilnīga tumsa. Kaut kādi meža celiņi, kaut kur kaut kas spīd. Ir! Izdodas, pie tam pavisam normāla vietiņa. Saimnieks piekrīt. Ir malka, ūdens, galdiņš, nojume. Varam pilnīgi droši 4 dienas atstāt teltis un ne par ko neuztraukties.
23.06.2011.
1.diena Latvijas robeža- Nemirseta. 22,30 km
Līgo dienas rīts. Mums ir divas Līgas. Ziedu pušķi, bučas un šampanietis pie brokastīm. Skaists sākums.
Saule spīd. Tiekam līdz robežai. Puiši pārdzen mašīnas, mēs pārējie gaidām. Parastā kārtība. Un arī laika ziņā nekas daudz nemainās. Esam gatavi iešanai ap plkst. 12. Šeit pie pašas robežas – galējos Kurzemes dienvidrietumos ir neliels zvejnieku ciems Nida (2006.gadā šeit dzīvoja aptuveni 30 cilvēki). Interesanti, ka pēc 4 dienām būsim vēl vienā Nidā, kas atrodas Kuršu kāpā Lietuvā (tur dzīvo vairāk nekā 1000 iedzīvotāju). Kurš no kura nošpikojis vārdu? Pēc Vikipēdijas datiem lietuviešiem šī vieta rakstos minēta apmēram 100 gadus agrāk.
Pa taciņu, cauri garai zālei izejam līdz Latvijas – Lietuvas robežstabiņam. Šeit jau bijām 2007. gada 17. jūnijā, kad sākām savu pirmo jūras gājienu Latvijā. Tagad iesim pretējā virzienā. Foto pie slavenā robežstaba, kas ir atzīmēts ar ciparu 0001.
Ir ļoti stiprs vējš. Mums vējjakas, kapuces. Kā būs ar Toma ratiņu stumšanu? Un ja nu grimst smiltīs vai arī ir ļoti akmeņains? Būs jānes. Bet nesēji ir. Un krasts ir ciets. Un galvenais – visi esam apņēmības un spara pilni. Viegla iešana. Varēja, protams būt siltāks, bet ir labi. Lietuvas jūras krasts diezgan vienmuļš. Mūs iepriecina divi paraplāni, kas lēni pa vējam planē gar krastu. Tas laikam arī jāprot, tā noturēties nelielajā vējā, galu galā nenokrist un neieskriet krastā. Te nav ne klinšu, ne stāvo krastu.
Izejam cauri Palangai. Daļa kājnieku pasteigušies pa priekšu, tikuši līdz Palangas gājēju ielas turpinājumam jūrā (Palangos tiltas). Tur var mierīgi, relaksēti pastaigāt, protams, ja vēl ir spēks un vēlme. Vakarā diezgan liels sagurums. Visiem. Noieti 22 km. Ne daudz, ne maz. Būtu jāpin vainagi, jo ir taču Līgo vakars, bet kamēr sagatavojam vakariņas, paēdam, tā vien gribas mierīgi pasēdēt, padziedāt. Nenesas prāts uz varoņdarbiem. Izskatās, ka lietuvieši īpaši nesvin. Klusums. Mēs arī rīta gaismu nesagaidām, kā pienāktos.
24.06.2011.
2. diena. Nemirseta – Melnrage (Kuršu kāpas kanāls) 16,11 km
Jāņu diena. Parasti šajā dienā guļam gandrīz līdz pusdienlaikam, bet šorīt ceļamies. Jākurina ugunskurs. Brokastis. Bet bez lielas steigas, jo jānoiet būs tikai 16 km. Tas tā ģeogrāfiski sanāk – līdz Kuršu kāpai.
Ir vējains un saulains. Sejas paspēj drusku piedegt. Ratus pārmaiņus kāds stumj, velk. Brīžam Tomiņš iet pats savām kājām, brīžam atlūzt un „noiet" aizmidzis ratiņos. Bet liekas, ka šo mūsu jūras iešanas trakumu viņš ir ļoti organiski pieņēmis kā nepārvaramu varu. Tā notiek, un viss.
Dienu beidzam Melnragē uz moliņa. Kopfoto. Prieks par paveikto. No Latvijas-Lietuvas robežas līdz Kuršu kāpas kanālam noieti 38,41 km.
Vakarā savā mītnes vietā esam ap desmitiem. Ātri sataisām vakariņas, jo Ansis, Agne un Līga R. mūs pamet. Viņiem citi plāniņi atlikušajām brīvdienām.
25.06.2010.
3.diena. Kuršu kāpa. Kopgalis - Juodkrante. 22,38 km
Liekas, ka būs interesanti, jo Kuršu kāpa (Neringa) taču ir kaut kas īpašs. Es nekad te neesmu bijusi. Mašīnas paliek Klaipēdā. Ar prāmi pārceļamies pāri kanālam. Klaipēdā mūs pamet Jēkabs ar Katrīni. Jēkabam ir samocīta potīte. Jā, jau trešā diena – sāp kāju muskuļi.
Sākam, protams, ar moliņu (moliņš nez kāpēc nekad netiek ierēķināts noieto km skaitā, tā kā tas nāk klāt kā bonuss).
Esmu drusku vīlusies. Arī šī jūras piekraste ir vienmuļa. Var jau teikt, ka jūra ir skaista vienmēr – mainīga, te mierīga, te bangojoša. Bet ir tikai smiltis, smiltis, smiltis... Ir arī vējš. Un galvenais – laba kompānija. Tam tiešām ir liela nozīme. Viens otru uzmundrinām, ja nāk virsū pagurums. Bet to es tikai varu teikt par sevi. Jaunieši paspēj vēl paskraidīt un bumbu pasist. Tomiņš turas kā vīrs. Iet, cik var, kad pagurst, tad sēž ratiņos. Viss ir kārtībā.
Ap kādiem pusčetriem Haralds visus sasauc kopā un izsludina konkursu: kas šajā vietā ir tāds īpašs? Pēc dažām uzvedinošām frāzēm sapratu: esam nogājuši Lietuvas jūras pusceļu. Tātad viņš to jau mājās bija sarēķinājis. Jā, un mēs dzeram Rīgas šampanieti!
Kad esam tikuši līdz šodienas galamērķim, sāk smidzināt lietus. Esam uz ceļa, bet autobusa nav, lai tiktu atpakaļ uz prāmi. Nakšņošana paredzēta Palangā. Kā lai tiek? Puiši mēģina stopot mašīnas, bet neviena neaptur. Līst arvien vairāk. Toms sāk čīkstēt. Kļūst vēsi. Nu tad beidzot uzrodas viens busiņš, kurš gatavs mūs aizvest. Paveicās: par 100,- litiem gatavs mūs nogādāt līdz prāmim. Braucam ilgi. Varam sasildīties. Tagad atkal viss labi. Bet ir vēls, mums vēl jāsameklē naktsmītne. Valdis ar Haraldu sameklējuši sievietes, kas mums piedāvā „kambarus" Palangā. Ir labi, kaut gan tā māja man atgādina leprozoriju. Un tā vakariņas (griķi ar desām) ir gatavas plkst. vienos. Šovakar gan nedziedam.
26.06.2010.
4.diena. Juodkrante – Nida. Krievijas robeža. 28,43 km
Šī būs visgrūtākā diena. Daudz jānoiet. Jātiek līdz Krievijas robežai. Ceļamies sešos, jo jāpaspēj plkst. 9 uz prāmi Klaipēdā. Paspējam. Viss rit gludi. Bet grūti stumt, vilkt ratus, jo smiltis mīkstas, irdenas, riteņi grimst. Tā vēl ir papildus slodze. Izrādās, ka arī ēdamais šoreiz paņemts līdzi ar lielu rezervi, jo likās, ka vakar varbūt sasmērējām drusku par maz maizes. Ir grūti vienmēr tā precīzi sarēķināt, kāda būs apetīte un galvenais, cik bieži Valdis ļaus taisīt ēšanas pauzes (režīms mums dzelžains, jo, ja ļaus katram vaļu un pauzēsim, kad tik iegribas, nekur tālu netiksim. Ir sarēķināts, cik katru dienu jānoiet). Ja daudz jānoiet, nevar atļauties ilgi sēdēt un pūsties, citādi varam nepaspēt.
Pirmo reizi redzējām, kā vietējie vīri ar tīkliem zvejo dzintarus. Šeit laikam ir tā vieta, kur tie visvairāk skalojas ārā. Viens vīrs parādīja tiešām prāvu gabalu. Laikam jau ir vērts, ja viņi to dara. Mums nebija laika pievērsties tādām nodarbēm. Jāiet, jāiet. Paskatāmies kartē – ir viena vienīga taisna dzeltena svītra un blakus jūra. Kilometriem uz priekšu nemainīga ainava. Tālumā tikai redzams robežsardzes tornis pa lielu gabalu. Sargiem vismaz ir kur acis piesiet, skatoties uz mums, šajā citādi vienmuļajā dienā. Attālums starp mums vienam no otra kļūst aizvien lielāks. Katrs mēģina atrast sev visabilstošāko risinājumu, kā nenogurt, kā tikt līdz galam. Es mēģināju iet arī atmuguriski, turoties Raitim pie rokas. Un tad atradu līdz šim vēl neizmēģinātu veidu – iet ar aizvērtām acīm. Paklupt nevar, jo ir absolūti līdzens. Sākumā bailīgi, pa laikam tomēr atveru acis. Bet tad arvien lielākus un lielākus gabalus noeju, neatverot acis. Protams, turoties pie rokas Raitim. Fantastika – es vispār nenoguru, jo domās vizualizēju tādu skatu, ka eju Rīgā pa Pērnavas ielu uz darbu. Tas taču nav grūti. Neticami! Man spēka cik uziet! Skatos, ka pārējās mūsu meitenes tālu aiz muguras. Man nogurums pazudis. Pieteicos pastumt ratus. Būšu iemācījusies jaunu meditācijas tehniku!
Beidzot jau pa lielu gabalu ieraugām sargtorņus un dzeltenu uzrakstu, kas vēsta „STOP. Valsts robeža". Mūsu galamērķis. Visi esam laimīgi. Tālāk Krievija. Te sākas Kaļiņingradas apgabals. Vēsturiski šī teritorija bijusi senprūšu apdzīvota. Tagad Kaļiņingradas apgabals ir viens no militarizētākajiem Eiropas apvidiem. Šeit atrodas lielas Krievijas kara bāzes un Krievijas Baltijas kara flotes galvenā mītne. Bet smiltīs tāda neliela koka barjeriņa un pārkāpjamas dzeloņstieples. Protams, ka visi pārkāpjam un safotografējamies, lai ir kopbilde un individuālie foto draugiem. Tālāk pa meža celiņu jātiek līdz lielajam ceļam.
Pretī mums nāk robežsargs. Nopietni, ar šaujamrīkiem. Visi jautājumi - uz kurieni? Kāpēc? Kas mums te meklējams? Pases! Labi, ka tik prātīgi bijām, ka visiem ir līdzi. Pat aizmigušo Tomu lika pagriezt ar seju pret viņu un ieskatījās fotogrāfijā, vai ir īstais. Viņi tur augšā no tā posteņa jau ilgi mūs vērojuši. Robežsargs laikam bija neomā, jo pa rāciju gribēja izsaukt busiņu un skaitīja, cik mēs esam. Laikam bija ieplānojis mūs aizturēt. Par laimi rācijas otrā pusē no torņa skaidrā lietuviešu valodā kāds teica: „Но они нечего не cделали!" Tāpēc mūs šoreiz palaida.
Esam nogājuši visu Lietuvas jūras robežu!!! Tagad vēl 5 km kājām jānoiet līdz Nidai (lietuviešu Nidai...). Tas ir krietns gabals. Bet tad tur Nidā pilna laime - saule spīd, pilsētiņa jauka, pat kafiju iedzērām, kamēr gaidījām mūsu vakardienas šoferīti. Nu jau esam gudrāki un zinām, ka par transportu jāparūpējas savlaicīgi. Haralds bija sarunājis, lai mums atbrauc pakaļ. Viss šoreiz kārtībā. Kad tikām galā, tad spēki arī bija galā. Pie prāmja pieturas izskatījāmies kā tāds bomžu bariņš. Bet laimīgi. Lietuva nu arī ir mūsu kontā. Tie ir nepilni 90 km. Kaut gan īstenībā, ja ieskaitītu nereģistrētos gājienus, būtu pāri simtam. Tagad esam nopelnījuši atpūtu un pēc dažām dienām arī diplomu par noieto Lietuvas jūras robežu.
Rita
