3. gājiens. Liimala - Vergi 44,51 km
Gājiena datums: 09.09.2010-11.09.2010
Ar lielu nepacietību beidzot ir sagaidīts kārtējais gājiens! Līdzīgi kā ejot gar Latvijas jūras robežu, arī šeit sāk veidoties pozitīva atkarība. Tiek ieplānots gājiens kārtējām 3 dienām attiecīgi 7,51k m; 19,91 km un 17,09 km. Kopā iesim 44,51 km.
Ņemot vērā to, ka ir jau salīdzinoši vēss laiks, un mūsu kompānijā jaunākais gājējs ir 10 mēnešus vecs, tad nolemjam šajā gājienā izlaist apmēram 35 km garu gājienu gar purvainu jūras krastu un atlikt to uz siltāku vasaras laiku. Tāpat arī nakšņošanai šoreiz izvēlamies viesu namu Kundā, nevis dzīvošanu teltīs. Sava romantika gan zūd, bet jāprot piemēroties apstākļiem.
1. diena
Pirmajā dienā jānoiet tikai 7,5 km. Laiks ir labs, pa ceļam paspējam nopeldēties, kaut ūdens nav sevišķi silts. Krasts kā jau Igaunijā – sākumā stāvs, tad lēzenāks, bet visu laiku jālien pa apakšu vai jākāpj pāri sakritušajiem kokiem. Akmeņi, akmeņi, saprotam, ka tāda nu laikam tā Igaunija būs. Šīs dienas gājiens beidzas pie pamestas ostas ar rūpnieciska stila būvēm.
2.diena
Savukārt otrās dienas rīts mūs sagaida ar ļoti zemu temperatūru, ir drēgns un miglains. Velkam mugurā visu siltāko, kas paņemts līdzi. Arī ejamais gabals maz atgādina pārgājienu gar jūru, jo ļoti daudz brienam pa lielu un garu zāli. Tā ir pāri galvai, jūru vispār neredzam Vismaz kājas sausas. Sākumā... Ļoti drīz zāle beidzas un vienīgā iespēja, kā tikt uz priekšu, ir brist pa purvu jeb tādu kā ķepīgu, zilu mālu. Krosenes aplipušas ar māliem, vēl mēģinām kaut kā izvairīties no tā, bet drīz saprotam, ka būs jāizvēlas – iet pa it kā sausāku zāli ar cerību nesaslapināt kājas vai reāli brist pa ūdeni. Domas dalās, un uz brīdi mūsu kompānija nedaudz sadalās, paturot vienam otru acīs. Pēc neilga laika tiek konstatēts, ka sausām kājām tāpat neviens netiks cauri. Visi pārvietojas uz ūdeni, jo liekas, ka brist pa salīdzinoši gludu jūras gultni ir ērtāk nekā iet pa grimstošiem dubļiem. Tāpat konstatējam, ka mēģinājumi kājas ietīt līdzīgi kā pavasara laivošanas laikā (uzvelk zeķi, tad celofāna maisiņu un galu nosien), nestrādā. Ja laivojot kājas ir mierīgi ielocītas laivā, tad, ejot gar jūru, kājas visu laiku kustas, celofāna maisiņi ātri tiek cauri un ūdens samitrina kājas. Konstrukcijas tikai sāk apgrūtināt, un tās tiek likvidētas. Bet ar to jūras sagatavotie pārsteigumi nebeidzas. Brīdī, kad mēģinām tikt no ūdens sausākā vietā, atkal jāšķērso purvaināka vieta. Un šeit jūrā ir grimstoši dubļi. Ja vieglākie gājēji tiek cauri salīdzinoši viegli, tad smagākiem kājas stieg diezgan pamatīgi. Vienu brīdi man iestiga gandrīz līdz ceļgalam un netiku vairs uz priekšu. Sajūta diezgan nepatīkama. Kāju taisni izcelt nesanāk, jo tad saprotu, ka palikšu bez apaviem. Pakustināt pa labi un pa kreisi neuzdrošinos, jo riskēju nogāzties ūdenī ar iestigušām kājām un visu mugursomu, noslīkt negribas. Par laimi Haralds nāk palīgā. Ir kur atbalstīties, kamēr kustinu kāju un veiksmīgi izvelku ar visiem apaviem. Skats tiešām interesants. Meitenes brien pa ūdeni zeķubiksēs un krosenēs. Nav jau īsti variantu, jo tā tomēr ir drusku siltāk. Ir taču septembra vidus Igaunijā. Ilgi tā tiešām nevar turpināt, jo nāk vakars un kļūst aizvien vēsāks. Tomiņš, protams, visu laiku tiek nests uz rokām pārmaiņus te pie viena, te pie otra. Nebija ienācis prātā, ka jūras piekraste var būt tik purvaina! Kartē jau bijām skatījušies, ka krasts neizskatās labi, bet ka galīgi nebūs ejams, nesapratām. Neskatoties uz grūtībām, lēnām, bet pacietīgi visi tiekam galā, un arī šis smagais posms ir pieveikts.
Dienas otrajā pusē mūsu acis priecē cietokšņa drupas pašā jūras krastā. Tās varēja redzēt jau pa lielu gabalu. Drusku sirreāls skats – kā bruņinieku laikos. Turpat blakus romantisks burinieka vraks krastā. Te arī papusdienojam, bet ātri, jo visiem salst, jāsāk kustēties, lai sasildītos. Vēl gabals ejams, vēl būs jābrien pa ūdeni.
Vakarā esam laimīgi, jo viesu namā varam iekurināt kamīnu, izžāvēt drēbes, sagatavot siltas vakariņas un vēl padziedāt.
3.diena
Trešā diena, salīdzinot ar otro, ir bērnu spēles. Arī laiks ir patīkami siltāks un šo posmu noejam diezgan ātri bez īpašiem piedzīvojumiem. Pa ceļam priecājamies par igauņu sakoptajām piejūras mājiņām. Skaisti skati: neliela, koši balta bāka, moliņš, saule un bezgala skaista jūra. Vakardienas grūtības jau ir aizmirstas. Vienīgi rodas jautājums, kāpēc igauņi nesēņo – laikam te ir dabas liegums!!!! Brīnījāmies, ka piekraste pilna ar milzīgām, labām sēnēm. Ja būtu vairāk laiks un nebūtu smagas mugursomas, noteikti piebāztu tās pilnas. Pašās dienas beigās pēdējais posms mērojams pa mežu, jo jātiek ārā līdz apdzīvotai vietai Vergi. Mežs tāpat kā piekraste ir purvains un iet nav viegli. Taciņu nav, visu laiku jāskatās uz kājām, lai nepaklūp, jālec pāri grāvim, kas pilns ar ūdeni Bet arī to paveicam. Rodas sajūta, ka esam savu piedzīvojumu Vergi, ka bez tiem vairs nevaram iztikt. Šis gājiens ir galā, bet nākamais jau galvā izplānots!
Valdis