Labdien! Februārī kopā ar nu jau septiņās "pasaules apceļošanas ekspedīcijās" pārbaudītiem biedriem bijām Centrālamerikā. Šķiet tas bija Nikaragua, kad es ieminējos, ka arī Latvijā varētu izdarīt kaut ko neparastu, piemēram noiet gar visu Jūras piekrasti. Tobrīd vairāki kolēģi bija atbalstoši un iet griboši, bet kad es marta sākumā meklēju līdzgājējus, neviens tā īsti nebija gatavs to darīt. Tā nu es viens pats no 6. marta līdz 20. augustam nogāju 500km. no Ainažu mola līdz Nidasciemam. Jūra pidāvāja dāžādus laika apstākļus- sniegputeni, vētru, lietu, 30grādu karstumu un garāko posmu 38km. dienā. Manā facebook profila albūmā "Ceļš gar jūru" esmu ielicis nelielu daļu no iepaidiem. Nedaudz žēl, ka šis ceļš ir noslēdzies, bet gan jau būs jauni. Galvenais, ka šajā laikā es vēlreiz pārliecinājos - Dievs mums tiešām ir atdevis savu visskaistāko zemi. Tiekamies uz ceļa, kurš nekad nebeidzas!

Esmu gājusi šo posmu 2001.gadā. Aiz Kalvi jūrā ietek upīte vai vairākas, veidojot purvainu deltu. Paklausīju dažiem vietējiem jaunekļiem, ka šo daļu var pārbrist pa jūru. Mēģināju, bet kad ūdens jau aizsniedza mugursomu, sāku iet uz krastu, bet purvainā vieta aizaugusi niedrēm pāri galvai, pāri redzēt nav iespējams, un kājas grima pāri ceļiem, liecu niedres un rāpoju pa tām, tā cīnījos ilgi, attālums līdz augošiem kokiem, kur varētu būt sauszeme likās bezgalīgs... tad uzdūros palielam akmenim, uzrāpos uz tā un ieraudzīju automašīnas riepu, pēc tam vēl vienu un vēl vienu...sekoju šim riepām kamēr iznācu Mahu . Kā vietējie teica, tur neviens cilvēks neiet, bet riepas atstātas no bijušās karaspēka daļas, kad ziemā iezīmēts ceļš... Šai vietā beidzās mans gājiens no Narvjēzas, vai Narvas ietekas jūrā. Jāsaka, ka visu laiku gāju gar ūdens malu. Igaunijas daļā esmu vēl nogājusi no Pērnavas līdz Ainažiem un Lahemā "pirkstus" līdz Kundai.